Priča par vientuļnieku

Reiz kādam vientuļniekam ziņkārīgie jautāja: “Kā tas ir, ka tev neapnīk visu laiku būt vienam?”

Vientuļnieks atbildēja: “Man ir daudz darba. Man jāapmāca divi vanagi un divi ērgļi, jānomierina divi truši, jādresē čūska, jāmotivē ēzelis un jāpieradina lauva.”

“Bet mēs neredzam tev blakus nekādus dzīvniekus. Kur viņi atrodas?” – interesējās ziņkārīgie

Vientuļnieks labprāt paskaidroja: “Šie dzīvnieki mīt mūsos katrā.

Divi vanagi metas virsū visam ko redz – labajam un sliktajam, noderīgajam un kaitīgajam. Man jāiemāca viņiem to visu atšķirt. Tās ir manas acis.

Divi ērgļi ar saviem nagiem ievaino un ārda visu, kam pieskaras. Man viņiem jāiemāca kalpot un palīdzēt, nenodarot  ļaunu. Tās ir manas rokas.

Truši vienmēr kaut kur skrien, baidās un slēpjas. Man viņi jānomierina un jāiemāca tiem tikt galā ar grūtām situācijām, nevis bēgt no problēmām. Tās ir manas kājas.

Vissarežģītāk ir vērot čūsku. Kaut arī tā ir droši ieslēgta savā būrī, viņa vienmēŗ ir gatava uzbrukt, iekost un saindēt ikvienu, kurš atrodas blakus. Tāpēc man rūpīgi viņai ir jāseko un tā jādisciplinē. Tā ir mana mēle.

Kā visiem zināms, ēzelis ir ļoti ietiepīgs, bieži nogurst un negrib veikt savu darbu. Tas ir mans ķermenis.

Un visbeidzot, man jāpieradina lauva, kurš grib būt par karali un visiem pavēlēt. Viņš ir lepns, godkārīgs un domā, ka visai pasaulei ir jāriņķo ap viņu. Tas ir mans ego.

Kā redzat, man ir ļoti daudz darba....”