Vēdiskais redzējums par valsts un sabiedrības attīstības modeļiem

Vēdiskā zinātne runā ne tikai par personības attīstību, veselību, mājas iekārtošanu, bet arī par sabiedrības un valsts organizēšanu un pārvaldi

Atbilstoši Vēdiskajam redzējumam ir četri valsts un sabiedrības organizēšanas veidi:

1)      Dzīvnieku civilizācija - zemākais sabiedrības un valsts organizēšanas līmenis. Veidojas tad, kad indivīdi identificē sevi ar savu fizisko ķermeni.  Ja cilvēks identificē sevi ar fizisko ķermeni, tad ķermeņa fiziskā drošība ir ļoti būtiska un dzīve tiek pakārtota tās nodrošināšanai. Par vadoni kļūst fiziski stiprākais, tas kurš fiziski pakļauj citus, tas kurš nogalina, izvaro, iekaro u.c. Pirmatnējās kopienās iekārtā fiziski stiprākais kļuva par bara vadoni. Mūsu dienās tās ir totalitārās sabiedrības un valstis (Vācija 30-40 gadi, mūsdienu Krievija u.c.). Personības attīstība šajās valstīs nav iespējama, jo radoša, brīva, oriģināli domājoša personība ir drauds. Šādā sabiedrība cilvēku brīvības nav.

2)      Patērētāju sabiedrība – nākošais līmenis veidojas, ja sabiedrības locekļu lielākā daļa asociē sevi ar enerģiju, tātad arī ar veselību, meklē baudas, komfortu, piedzīvojumus u.c. Šādā sabiedrībā līderis ir tas, kuram vairāk enerģijas. Viens no enerģijas mēriem ir nauda. Tātad bagātākais cilvēks, kļūst par noteicēju. Nauda valda par sabiedrību. Šī iekārta ir valdošā valstīs, kurās tiek kultivēta naudas aprite, patērēšana. Piemēram, Rietumeiropa, ASV, Kanāda u.c. Šajās sabiedrībās valda brīvības ilūzija. Cilvēki ir atkarīgi no patēriņa, bet jebkura atkarība rada ierobežojumus. Ja esi atkarīgs, tad esi manipulējams un nēesi brīvs. Salīdzinot ar dzīvnieku civilizāciju, šī ir attīstītāka sabiedrība, kurā atsevišķos momentos parādās brīvības dīgļi, ko sauc par demokrātiju. Bet garīgo zināšanu trūkuma dēļ un naudas (patēriņa) lielās ietekmes dēļ, tā ir tikai iluzora pseido brīvība.

3)      Ideju civilizācija. Šādas sabiedrības veido cilvēki kuri ziedo sevi kādai idejai, dzīvo idejas vārdā. Cilvēks, kurš ir attiecīgo ideju nesējs, kļūst par līderi. Šajās sabiedrības ir liels klupšanas akmens - ideja, kura vieno sabiedrību. Ja ideja destruktīva, sabiedrība arī būs destruktīva, ja ideja atbilst Visuma harmonijas, jeb Dievišķajiem principiem, sabiedrība būs civilizēta. Šādu sabiedrību piemēri ir kādas reliģiskas kopienas vai valstis. Ja vienojošā ideja ir materiālisms (piemēram PSRS), tad tā ir destruktīva sabiedrība, jo tīrs materiālisms ir pretrunā pasaules uzbūves principiem. Tieši tāpat destruktīvas ir valstis, kuras balstās tikai uz reliģisko ideju. Reliģija nav visu aptveroša. Bez reliģijas ir vēl arī daudzas citas lietas. Tātad šajās sabiedrības kādas Visuma sfēras tiek ignorētas vai pat noliegtas. Reliģija arī nosaka valdošo domāšanas veidu sabiedrībā. Sabiedrībā vienmēr ir cilvēki, kuriem būs nepieciešams kāds cits domāšanas veids. Šī var būt komfortabla valsts, bet tikai daļai sabiedrības.

Dotajā brīdī veidojas jaunas sabiedrības, kuras balstās uz tehnoloģiskajām idejām. Šīs sabiedrības nešķiro cilvēkus pēc nacionalitātes, reliģijas. Tā ir pilnīgi cita pieeja valsts un sabiedrības organizēšanai. Līdz ar to ir skaidrs, ka briest kardinālas pārmaiņas civilizācijas līmenī. Veidojas tehnokrātu sabiedrība, kura pakāpeniski jau cenšas pārņemt varu. Dotajā brīdi var redzēt kā esošās patērētāju sabiedrības un dzīvnieku civilizācijas elites cenšas iznīcināt ideju civilizācijas pārstāvjus.

4)      Brīvības civilizācija – sabiedrība, kurā galvenais ir pati personība un ir svarīgi lai tā attīstītos atbilstoši saviem individuālajiem uzdevumiem. Šādas attīstības rezultāts ir personības laimes sajūta. Par sabiedrības līderiem kļūst vislaimīgākie cilvēki. Tie ir  cilvēki, kuri dzīvo atbilstoši saviem karmiskajiem uzdevumiem. Kā vienotas valstis šādas sabiedrības pagaidām nēeksistē, bet ir vērojamas atsevišķas, nelielas sabiedrības saliņas, kur cilvēki dzīvo atbilstoši šiem likumiem.

Vecās sabiedrības elites Eiropā , ASV , Kanādā un citur cenšas veidot sistēmu, lai ierobežotu jaunās sabiedrības veidošanos (pandēmija, lielas sociālās programmas, izglītības sistēmas devalvācija, neproduktīva informatīva satura tiražēšana masu informācijas līdzekļos u.c.). Sociālās programmas ir vajadzīgas, ir būtiski palīdzēt invalīdiem, pensionāriem u.t.t. Tie ir nediskutējami jautājumi. Bet, ja sociālās programmas pārsniedz kādu sarkano līniju un cilvēki sāk saņemt materiālās vērtības vienkārši tāpat, viņi strauji degradējas, kļūst slinki, neprasmīgi, zaudē intelektuālās spējas u.tt. Pārspīlētu sociālo programmu bīstamība ir ļoti liela.

Krievija kā autoritāra valsts ļoti efektīvi ir pilnībā degradējusi rūpniecību un izglītību. Ar propagandas palīdzību cilvēku spēja domāt un analizēt ir nodzīta līdz minimumam. Krievija efektīvi apkaro jebkuru veidu, kā var parādīties jaunās sabiedrības dīgļi

Tādas valstis kā Ukraina, Polija, Baltkrievija visu laiku dzīvoja patērētāju sabiedrības līmenī. Par Baltkrieviju šobrīd grūti runāt, jo juridiski Baltkrievija ir neatkarīga valsts, bet enerģētiski to ir okupējusi Krievija. Baltkrievija nenosaka savu dzīves modeli. Lai gan viņas sabiedrībā ir liels to cilvēku īpatsvars, kuri vēlas pārmaiņas. Ukraina un Polija zināmā mērā izkrīt no šī konteksta. Ukraina, Polija, Baltkrievija ir valstis, kuras īsti nepieņem ne autoritāro (Krievija) ne patērētāju sabiedrības dzīves modeli (Rietumi). Šīs valstis nav īsti Rietumeiropas kategorijās domājošas, ne arī Krievijas sabiedrotās. Viņas ir augsne lai veidotos jaunās ideju sabiedrības. Atliek cerēt, ka sabiedrībā valdošās idejas būs produktīvas, radošas, garīgas. Šo valstu pašapziņas veidošanās un nevēlēšanas iekļauties vecajās struktūrās ir patiesais pašreizējā kara iemesls. Saukļi, ka Ukraina skrien pakaļ Rietumiem, būtībā ir Krievijas propaganda. Klasisks autoritāras sabiedrības paziņojums – kas nav ar mums, tas ir pret mums. Krievijā valdošā sabiedrības domāšana ir dzīvnieciskas izdzīvošanas līmenī. Dziļi un garīgi domājoši cilvēki ir, bet ļoti maz. Viņi neveido kopējo sabiedrisko domu.

Vecās elites nespēj vairs īsti kontrolēt Ukrainu, Poliju, Baltkrieviju. Tas izskaidro dīvainības ar ieroču piegādēm Ukrainai. No vienas puses Eiropa negrib pieļaut Krievijas uzvaru, no otras puses Rietumi nespēj pilnībā kontrolēt Ukrainu, Poliju. Tāpēc tiek pieļauta valstu noasiņošana.

Esošais karš ir civilizāciju karš. Kara rezultāti noteiks to kādā virzienā turpmākos gadu desmitus attīstīsies pasaule – ideju civilizācija (tehnokrātija vai kāda cita ideja) vai esošā patērētāju sabiedrība.

Šis ir vēsturisks brīdis – redzēt, kā veidojas pilsoniska sabiedrība Ukrainā, kā dzimst būtībā pilnīgi jauna valsts.