Par zināšanām un ticību

Šajā Visumā zināšanas nav informācija, zināšanas ir apzinātība

Zināšanas ir apzinātības stāvoklis. Nedomājiet, ka zināšanas nozīmē daudzu grāmatu lasīšanu, Svēto Rakstu izpēti, daudzu lekciju klausīšanos un dažādu metožu apgūšanu. Nē. Zināšanas nozīmē būt centrētām, bezgalīgām, visaptverošām un zināt, ka esi daļa no Lielā Visuma saprāta. Redzi, tevī mājo mazais prāts, ar kuru tu sevi identificē.  Tā ir daļa no Lielā Visuma prāta – tās tad arī ir zināšanas. Zināšanas nozīmē sajust saiti ar bezgalību. Cik bieži tu sajūti šo saikni?

Tā ir arī ticība.

Ticība nozīmē zināt, ka eksistē lielais Visuma prāts, ka tas vienmēr ir ar mani, un, ka es esmu šī Lielā Visuma prāta daļa. Ticība ir kā sajūta – “māte ir mājās”. Tieši ticība dod šo drošības sajūtu. Ticība ir viena no lielākajām dāvanām. Tieši tā - dāvana, jo neko nevar izdarīt, lai tā pamostos. Tu nemaz nezini, ko darīt, lai to izsauktu. Tu atbrīvojies no stresa, visiem nevēlamiem momentiem, un viss - tava ticība jau ir klāt, tā uzplaukst. Tu vienkārši atmeti lieko. Nevainībā mājo ticība, un ticībā mājo nevainība. Šīs lietas ir savstarpēji saistītas.

Ticība ir prāta un sirds savienojums.

Sirds zina, kā mīlēt, un intelekts zina, kā analizēt, tiesāt, mācīties. Bet kas ir tas, kas atrodas starp šiem abiem? Kas ir ne tikai intelektuāls, un arī ne tikai emocionāls? Tā ir ticība, kurā mājo abas šīs parādības. Bez domāšanas nevar būt ticības. Tieši domāšana rada ticību, un domāšana to nokauj. Ja nav domāšanas, tā ir māņticība, bet, ja domāšana apstiprina ticību, tad tā patiešām ir īsta ticība vai patiesība. Un, ja ir ticība, tad ir mīlestība. Mīlestība uzplaukst, ja ir ticība; ja nav ticības, tad nebūs mīlestības. Vai jūs varat vienkārši kādu mīlēt un neticēt? Tas nav iespējams, tāpēc ticība ir saikne starp domāšanu (intelektuālo izpratni) un emocionālo veselību. Nav iespējams būt emocionāli veselīgam, ja trūkst ticības komponentes. Tieši tāpēc ticība dzīvē ir ļoti svarīga.

Ticība sev, ticība sabiedrībai, ticība dievišķajam vai neredzamai varai.

Šie 3 ticības soļi ir svarīgi. Protams, sabiedrībā ir cilvēki, kuri ļaunprātīgi izmanto ticību. Tas rada šaubas tai. Dzīves laikā bieži notiek, tā, ka tu tici kaut kam, bet pēc tam parādās šaubas. Ko darīt? Jāatceras, ka patiesība vienmēr iztur laika pārbaudījumu. Patiesība kādu laiku var palikt slēpta, bet to nekad nevar iznīcināt. Ticību var apšaubīt, bet to nekad nevar izdzēst. Pat tad, ja ir daudz šaubu, patiesa ticība saglabāsies un ar laiku kļūs redzama.

Maziem bērniem nav nekādu problēmu ar ticību - viņu ticība ir neapgāžama, tā ir ļoti spēcīga.

Bērnu ticība ir neapgāžama, bet vēlāk, kad intelekts sāk dominēt, tās sak graut ticību. Bērnu psihologi to zina. Ja tev šķiet, ka bērna ticība ir sašķobījusies, tad tā nav taisnība, tā nav viņu ticība, bet tā ir tava ticība, kura ir satricināta. Bērnu izpratne var atšķirties no tavējās. Tas ir pilnīgi cits jautājums. Viņi var saskarties ar kādu aizspriedumu jau agrīnā vecumā. Deviņdesmit procentos gadījumu parasti tas tā nenotiek. Bērnu prāts ir svaigs, brīvs, adaptīvs. Bet, kļūstot vecākam, spēja pielāgoties samazinās. Un tikai kļūstot garīgi apzinātākam,  redzēsi, ka zināma spēja pielāgoties ir saglabājusies, tā nepazūd, un nemirst. Gudrība ir tava daba.

Dec.2018, Šrī Šrī Ravi Šankars, Bone, ASV